Uģis Nastevičs. Dievturības stāsti

Kā japāņu šintō palīdzēja nonākt pie dievturības

Japāņu valodas pasniedzējs, tulks, gids un lektors Uģis Nastevičs stāsta, ka viņa ceļš uz dievturību ir bijis līdzīgs atspolei stellēs. Šajā sarunā uzzināsim, cik Uģim tas bijis ilgs, pārbaudījumiem un pārdomām bagāts.

Garīgais meklējumu ceļš

"Vecāki man bērnudārza vietā ļāva apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi Sējējiņš, kas bija ierīkota Krišjāņa Barona memoriālā muzeja telpās. Gan rotaļās, gan dziedot biju vidē, kur latviskās dzīvesziņas vērtības tapa pašsaprotamas, un tās veidoja manu vērtību izpratnes aizmetņus jau daļēji apzinātā vecumā. Tas bija pirmais pamudinājums. Otrais bija vidusskolas laikā — kādā latviešu valodas mājas uzdevumā man bija jāpēta vecvārdi. Šis mājas darbs no jauna uzjundīja interesi par mūsu tautas garamantām. Pēc tam kā nākošais solis Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tapa īsfilma "Vilkatis", kur iesaistīju savus draugus un paziņas. Taču īsi pirms tam jau biju pievērsies japāņu valodai un rakstībai. Apguvu to pašmācības ceļā. Palaimējās uzvarēt japāņu valodas runas konkursā, kas mani aizveda līdz Japānas apceļošanai 2007. gadā. Tur nonācis, saskardamies ar japāņu svētvietām un svētnīcām un redzot viņu svētku norises, tajā šķita piemītam kaut kas ļoti latvisks, kaut kas ļoti tuvs un saprotams vārdiem neaprakstāmā veidā. Caur šo interesi par japāņu valodu, kultūru un viņu garīgo tradīciju — šintō —, es kā atspole atgriezos atpakaļ un sapratu — mums taču ir pašiem sava tradīcija un latviskās dzīvesziņas garīgais kodols ir tas, kas jāiepazīst. Tā es nonācu pie dievturības," — par meklējumu ceļu vēsta Uģis.

Garīgā tradīcija ir dzīva

"Regulāri piedalījos gan dievturu daudzinājumos, gan gadskārtu svētkos. Ikreiz nostiprinājās pārliecība, ka tas ir tas, kas mani arvien vairāk saista, ko es izjūtu kā savu aicinājumu, un kas vislabāk atbilda uz maniem jautājumiem par to, kas mani veido un, kāpēc es esmu latvietis? Un kas latviešus padara par latviešiem — kas ir mūsu patības pamatā? Ja noņemtu nost no latviešu kultūrvides visas ar citām tuvām vai tālākām, īpaši Rietumu, zemēm kopīgās parādības, kas paliek pāri? Jāvaicā, kas tad ir tas, kas parāda mūsu savdabību un nodrošina, ka viļus vai neviļus, agri vai vēlu cilvēks nonāk pie latviskās dzīvesziņas, dievturības? Līdzīgi atbilžu meklējumi uz šiem jautājumiem varētu būt arī citiem," — savā pieredzē dalās Uģis.

Uģis bija sācis studēt maģistrantūrā pedagoģijas nodaļā, kur savu noslēguma darbu veidoja kā salīdzinošo pētījumu starp japāņu šintō un latviešu dievturību: "2017. gadā šo pētījumu pabeidzu un ieguvu maģistra grādu. Šī gada nogalē, Bluķa vakarā Vecrīgā Valdis Celms pavaicāja, vai nebūtu laiks spert nākošo soli? Pieņēmu lēmumu iestāties Sadraudzē, pievienoties saviešiem. Tad tapa arī doktora darbs, salīdzinot dievturību un šintō. Pētījumi turpinās un katru reizi, sastopot arvien jaunus ļaudis gan Latvijā, gan citviet, saprotu, ka šī ir tā mūsu vērtība, kuru kopdami, varam labāk izprast sevi, savus senčus, savu tautu, savu patību. Varam sevi rādīt arī citiem pasaulē tuvu un tālu, un droši sacīt — jā, mums joprojām ir sava garīgā tradīcija, tā nav izmirusi vai pārtrūkusi! Tā ir dzīva! Mēs to pārstāvam. Mēs esam priecīgi būt kopībā ar citām Eiropas etniskajām reliģijām, kuru vidū mēs esam pilntiesīga zvaigzne debesu klajā starp citām."

Seši Uģa padomi, kā kopt latviskās dzīvesziņas dievestību ikdienā

"1. Dainu regulāra lasīšana. Pārlasot vienas vai citas Latvju Dainu vārsmas, katru reizi atklāju arvien jaunas atziņas. Varbūt tas teksts ir jau sen zināms, bet mēs augam. Mēs katru dienu augam, un varam saredzēt kādu citu šķautni šķietami jau labi pazīstamās rindās;

2. Saziņa ar cilvēkiem un dalīšanās savās pārdomās par to, kas šķiet latvisks, kas liekas būtisks, dzirdēt citu cilvēku skatījumu un saprast, kas mūs vieno un, kas mums ir savdabīgs;

3. Gadskārtu svētku svinēšana. Gadskārtas rāda, ka svētki nav tikai, piemēram, atsevišķi Jāņi vai Ziemassvētki. Tas ir gada ritējums — pamatots un pašsaprotami secīgs. Teiksim, ir Apjumības, kad ievācam ražu. Tas ir laiks, kad atskatos uz paveikto, ko darba gaitā šajā gada posmā esmu izdarījis. Pārdomāju, kā virzīties tālāk nākošajā posmā;

4. Pirms rīcības vaicāju sev — kā pieņemt lēmumu, kas ir labvēlīgs dabai, manai labsajūtai, kas sekmēs tautas ilgtspēju savā cilmes zemē?

5. Savā darbā uzsveru latviskās vērtības. Kā lektors bieži referēju par mūsu tautas senvēsturi, mezglu rakstiem, tradīcijām, rituāliem. Kā japāņu valodas lietpratējs un tulks, vēstot par japāņu tradicionālo reliģiju šintō, allaž velku paralēles ar latvisko dievturību, jo kopīgā ir gana daudz;

6. Stāstu un rādu Latviju. Nereti, saskaroties ar viesiem no tuvākām vai tālākām vietām, vaicā — Nu, kas tad jums te Latvijā ir? Lūkoju pastāstīt un parādīt ko tādu, kas mums nav vienāds ar citās valstīs sastopamo. Kas ir mūsu savdabīgais? Ar ko varam lepoties? Kas ir latvisks? Pēc tādas viesošanās teju vienmēr dzirdu,— Mēs gribētu atbraukt vēl! Mēs gribētu iepazīt arī pārejos novadus, pagastus — tuvu un tālu.

Katra paaudze nes savu ieguldījumu turpmākajam uz priekšu. Nebaidieties nākt ar savu pienesumu! Lai no mums katra paliek kas vērtīgs. Lai atceramies, ka šis cilvēks godīgi darījis savu darbu, šis cilvēks sakopis vidi ap sevi — savu mājokli, telpu; šis cilvēks palīdzējis sasniegt kopīgu mērķi. Lai mums top šie stāsti! Lai esam savas vēstures līdzveidotāji. Lai nav veltīgi aizvadīts viesošanās laiks Šai Saulē,"— aicina Uģis Nastevičs.